Iespējams, derīgu atbildi kāds saņems no sarunas ar Mohandži (Materiāls pārtulkots daļēji, taču viss teksts atrodams šeit )
Keitija: Mohandži, – parasts cilvēks visu dzīvi kaut ko “meklē”. Kādēļ?
Mohandži: Tādēļ, ka viņš nezina, ko tieši viņš meklē. Viņš skrien pēc dzīves spīdumiem. Viņš vienmēr meklē ārēji. Viņš nezina, ka meklējamais atrodas viņā pašā. Viņš nezina, ka nav nekā, ko meklēt. Mēs meklējam kaut ko tādu, kā mums nav, pareizi? Kā mums trūkst? Meklējot kaut ko, nezinādami, kas jāmeklē, mēs pazaudējam dzīvi. Šī mūžīgā meklēšana turpinās cauri paaudzēm. Nemeklējiet NEKO! Viss, ko tu meklē, ir tevī. Mēs tiecamies uz zināšanām, priekiem, mantu un pat apgaismību, it kā tā būtu prece! Jebkas, ko mēs meklējam, pastāvīgi izvairās. Mēs kļūstam neapmierināti. Mums pazūd orientieri. Meklējam grāmatas, guru, idejas, dažāda veida garīgo praksi, attiecības, naudu, mīlestību, pārtiku, seksu… Un? Te mēs esam. Nekas nedarbojas. Galu galā, beidzot, rodas gudrība. Tad mēs sākam aizmirst un pa vienai zaudēt mūsu uzkrātās ādas. Tātad, vispirms mēs neprātīgi uzkrājam, un tad cenšamies no visa tikt vaļā, gluži tāpat ja mēs piestūķētu kuņģi ar pārtiku – pārēstos, svīstu un cīnītos, lai pazaudētu svaru. Atsacīšanās periodā rodas daudz dažādu baiļu, kas bieži vien dod vaļu haosam. Visbeidzot, kad mēs kļūstam pilnīgi kaili un tukši, notiek pacēlums apziņā. Mēs esam gatavi izšķīst. Ceļš atrodas mūsos.Galamērķis atrodas mūsos. Nav nekā, ko meklēt ārpusē. Šī mūžīgā patiesība ir grūti izprotama un vēl grūtāk piemērojama dzīvē.
K. Un tā, ko mēs [šķietami apmulsuši] meklējam?
M. Nemeklē NEKO. TU ESI TAS. Tā vietā lai meklētu, vēro sevi, vēro visu. Apceri visu. Lietas notiek caur mums. Mēs neko nedarām. Viss ir mūsos. Ja mēs sevi lapbrāt aplūkojam ar izbrīnīta bērna skatienu, jebkura dualitāte izgaist. Gaidas izzudīs. Mēs sāksim just smalku augstākās apziņas spēku kas darbojas visās būtnēs; tas ir kā diegs uz kura uzvērtas krelles, un tu atradīsi ideālu dzīves simetriju tās lielajā audeklā.
Mēs pārvaram jūdzi pēc jūdzes, meklējot mieru, lai gan miers jau reāli ir mūsos. Mēs meklējam ārējos skolotājus, kamēr Guru Princips jau ir mūsos – tas ir iebūvēts mūsu pašu apziņā. Kad tiecība kļūst pārāk ārēja, miers mūs atstāj. Darbība aizvieto klusumu. Mēs aizklejojam prom no mūsu patiesajām mājām un dažkārt pat apmaldāmies. Tad atgriešanās atpakaļ “mājās” prasa veselu dzīvi. Vai Tu mani saproti?
K: Domāju, ka jā… 🙂 Kad mēs īsti sasniedzam šādu sapratni?
M. Kad ir atbilstošs samērs. Ir nepieciešamas pastāvīgas un apzinātas pūles.
K: Kādi ir iepējamie šķēršļi?
M: Inerce. Inerce ir vēzis. Tas nedod iespēju atšķirt. Tādēļ tiek izšķiestas dzīves.
Prāts projicē lieliskas bildes un sagūsta mūs fantāzijās…
K: Kas ir inerce?
M: Tamas jeb inerce ir daļa no mums pašiem. Tā mūsu daļa, kas maigi ievada miegā, kā arī mūsu dabiskā letarģija, atlikšana un bēgšana, dusmas un aizsargāšanās – tie visi ir tamasa aspekti. Viss, kas rada šķēršļus, ir tamass. Bezjēdzīgums ir tamass. Intelektuāla kulšana, pastāvīga analīze, kas noved pie sekojošas nekā nedarīšanas, ir tamass. Tamass ir mūsu neatņemams ienaidnieks, – tas ir kopā ar mums vienmēr, ir vienmēr mūsos; tas izpaužas vienīgi nomoda laikā. Tas izraisa vilcināšanos un rada neveiksmju sēriju – tā iespaidā pat visa dzīve top pilnībā izniekota. Alkas pēc tamasiskas pārtikas, piemēram, gaļas, alkohola, veca ēdiena, ir norāde uz tamasa klātbūtni. Daži pat lepni deklarē, ka viņi ienīst veģetāru ēdienu. Tamass ir mūsu pastāvīgais sabiedrotais un ir visvairāk atbildīgs par mūsu dzīves šķietamajām neveiksmēm. Uzmanies no Tamasa. Esi informēts par Tamasu.
K: Kas jeb kurš ir Tamasa ienaidnieks?
M: Radžass. Darbība. Labākais līdzeklis pret tamasu ir piespiedu darbība. Darbošanās, kas ir darbošanās pēc. Smagi strādā, taču nodrošini sev pienācīgu miegu. Organizē sevi. Neatliec lietas uz vēlāku. Tici un pieņem, ka rītdienas nebūs un šodiena ir vienīgais tev atvēlētais brīdis, kad vari piepildīt un izdarīt to, kas ir darāms. Dari visu šodien. Netiecies pēc pārmērīga apmierinājuma vai perfektuma. Visam jābūt atbilstoši sakoptam, vēl jo vairāk – jābūt atbilstošai uzmanībai, pastāvībai un centībai. Ja radžass ir bāzēts u izpaužas pašaizliedzībā, tad tev ir iespējams piedzīvot garīgu triumfu.
K: Kāda ir Satvas loma?
M: Satva ir nosvērtības ideālais stāvoklis. Tās pazīme ir absolūta objektivitāte. Beznosacījumu Mīlestība, Pašaizliedzība un Līdzjūtība ir tās spontānās izpausmes. Šajā plānā ir grūti noturēties, jo dienā ir tikai trīs stundas ar satvisku laiku (apmēram no plkst 3 līdz 6 rītā). Tādēļ eksistēt šajā apziņas līmenī nav viegls uzdevums vidusmēra cilvēkam, kurš vada ikdienu pasaulē, ko redzam sev apkārt. Vidusmēra cilvēks pārsvarā ir tamasisks, tad radžasisks un reti kad satvisks. Pat tas, kurš apmeklē tempļus, baznīcas vai mošejas, un kurš vienmēr ir iegrimis lūgšanās un dievkalpošanā, var nebūt satvas valstībā. Tev nepieciešams ass vērīgums, lai saprastu tā smalkumu. Kad Radžass kļūst pašaizliedzīgs, cilvēks saskaras ar satvas pasauli. Viņš vēl arvien jebkurā laikā var krist atpakaļ radžasā vai inercē. Mēs varam redzēt, ka pat svētie iznieko savas dzīves nosacītā greznībā un pompozitātē, krītot par laupījumu tamasam. Tamass ir iegribu apmierināšana un ar to saistītā verdzība.
K: Sapratu. Esmu guvusi kopainu. Mohandži, kādēļ Tu esi tik izvairīgs?
M: Es esmu izvairīgs? Tu ar mani runājies un es atbildu uz visiem jautājumiem tā, kā to protu. Es patiešām esmu intraverts, kurš ļoti izbauda vientulību. Saki man, ko es iegūšu tirgus placī? Vairums lietu, ko piedāvā sabiedrība, ir galvenokārt maņu objekti, un tiem manās acīs ir maza vērtība. Es tās visas esmu redzējis. Dzīves laikā viss ir nobaudīts. Tikai caur pabeigšanu ir iespējams to pārvarēt. Mums ir tas jāizbauda, lai pārvarētu. Izvairīšanās nenozīmē izskaušanu. Ja mums ir sajūta, ka kaut kas pietrūkst, tas paliek iesakņojies kā vēlmju sēkla mūsu prātā, līdz ir pilnībā radis piepildījumu.
K: Es patiesi ticu, kad Tu saki, ka esi izolācijā. Tādēļ mēs tik ilgi nevarējām satikties. Un Tu atliki tikšanos. 🙂
M: Ha, ha. Labi, es nebiju visai pārliecināts, ka šai sarunai bija pietiekami pamatots iemesls. Vienkārši tērēt laiku, pļāpājot par neko vai baumot par citiem nekādā ziņā mani neiepriecina. Ko mēs tādējādi varam sasniegt? Tā vietā mēs varētu nokļūt pie sava iekšējā klusuma un tas būtu daudz jēgpilnāk. Kas man būtu tev jāiedod, kā tev jau nav pašai? 🙂 Mēs esam traki pēc zināšanām. Ko mēs ar tām darīsim? Vai mēs tās jelkad pārvērtīsim gudrībā un pecelsim sevi? Vai tās mums atnesīs iekšējo mieru? Mēs joprojām alkstam vairāk, – vairāk pārtikas, vairāk emocionālu sarežģījumu, un vairāk zināšanu. Mēs turpinām klejot, lai sameklētu “labāko vietu” iekšējā miera gūšanai. Neviena vieta nedos jums iekšējo mieru – tas izpaužas dabiski, kad prāts ir mierīgs. Tas būs skaidri un nepārprotami. Analīze un salīdzināšana ir tikai laika tērēšana. Pieņemiet to, ko spējat uzņemt. Atstumiet to, ko nespējat uzņemt. Tas ir tik vienkārši. Neviens nevar piespiest [vai mēģināt piespiest] kaut ko vai kādu darīt tā. Tā ir vardarbība. Vardarbība jebkādā veidā traucē kolektīvo iekšējo mieru. Tāpat arī nekādi literatūras kalni nepalīdzēs iegūt iekšējo mieru. Lasīšana kļūst par cita veida bēgšanu, kas līdzinās “īstajai videi”. Tā vietā, atstājot bagāžu ar piespiedu paradumiem un uzturoties savā iekšējā klusumā, palīdzēsi sev daudz vairāk. Tu kļūsi neatkarīga. Tev jau ir spēja darīt tā. Ko vēl vairāk es varu Tev dot? Kādēļ nāci mani satikt? Skati Dievu Visspēcīgi starojam nabago un pamesto cilvēku, izsalkušo putnu un dzīvnieku acīs. Liec viņiem pasmaidīt un atstāj apmierinātus. Tas tevi pacels. To es stāstu ar pienācīgu cieņu pret tevi un taviem labajiem nodomiem arī. Tagad tu nevari man pārmest rupjību un augstprātību. 🙂
Visa saruna ir šeit ~
viss 