Aristoteļa ētika

Aristotelis ieviesa ētikas terminu, kā arī apzīmētāju “ētisks”, lai noteiktu tās cilvēciskās īpašības, kuras viņš dēvēja par ētiskajiem tikumiem. Tās ir cilvēka rakstura īpašības, kas dažkārt tiek sauktas arī par garīgajām īpašībām.

Mācība par tikumiem

Aristotelis noteica 11 ētiskos tikumus: vīrišķība, mērenība jeb sāts, dāsnums, diženums, augstsirdība, godkārība, nosvērtība, patiesīgums, laipnība, draudzīgums, taisnīgums. Pēdējā ir visnepieciešamākā kopdzīvei.

Saprātīgie jeb prāta tikumi cilvēkā attīstās, pateicoties izglītībai, – tie ir gudrība, atjautība, apdomīgums.

Morālie jeb rakstura tikumi dzimst no ieradumiem: cilvēks darbojas, gūst pieredzi, un uz šī pamata veidojas viņa rakstura iezīmes.

Tikums ir kā mērs – zelta vidusceļš starp divām galējībām: pārpilnības un trūkuma. Tikums ir “spēja rīkoties vislabākajā veidā it visā, kas attiecas uz baudām un ciešanām”, bet netikums ir tā pretmets.

Tikums ir dvēseles iekšējā kārtība, – cilvēks to izveido, apzinīgi un mērķtiecīgi pūloties.

Savas mācības skaidrošanai Aristotelis dod tikumu un netikumu salīdzinošu “tabulu”:

* vīrišķība ir vidū starp neprātīgu drosmi un gļēvulību (attieksmē pret briesmām).

* saprātīgums – vidus starp izlaidību un to, ko varētu saukt par “nejūtību” (attiecībā uz baudām, kas saistītas ar tausti un garšu).

* dāsnums – vidus starp izšķērdību un skopumu (attiec. uz mater. labumiem).

* diženums – vidū starp uzpūtību un pazemību (attiec. uz godu un bezgodīgumu).

* nosvērtība – vidū starp niknumu un lēnību.

* patiesīgums – vidū starp lielību un izlikšanos.

* asprātība – vidus starp ākstīšanos un neaptēstību.

* draudzīgums – vidus starp kašķīgumu un iztapību.

* kaunīgums – vidus starp bezkaunību un biklumu.

Jāatzīmē, ka nosauktās īpašības tika definētas vēl pirms mūsu ēras un ne vienmēr sakrīt ar mūsdienu priekšsstatiem par pienācīgo un nosodāmo.

Read Full Post »

Tikums un tikumība

Tikumība ir normu, principu un noteikumu sistēma, kas regulē cilvēka izturēšanos, rīcību sabiedrībā un attieksmē pret citiem cilvēkiem. Taisnīgums ir tikumības pamats. Tikai tikumības zināšanas un to pielietošana dzīvē, var ierobežot zvēriskumu un padarīt cilvēku par sabiedrisku būtni. Cik šo tikumu ir un kādi tie ir – uz šo jautājumu atbildes ir dažādas. Parasti tiek atzīmēti tikumi, kas izriet no cilvēka dabiskajām dotībām. Tikumu var attīstīt vai neattīstīt, tāpat kā ikvienu cilvēka spēju. Tas ir atkarīgs no audzināšanas. Morālai audzināšanai ir bijusi vienmēr nozīmīga vieta visās sabiedrībās. Patiesa tikumība nav sasniedzama tikai pamācības ceļā, ir nepieciešama arī paša cilvēka tikumiska darbība. Tikumi ir jāmācās visu mūžu, vingrinoties ētiskā domāšanā, godīgumā, taisnīgumā, patiesīgumā, veidojot uzvedības paradumus, iemācoties savaldīt savas kaislības un iegribas.
/citāts no – http://www.liis.lv/etika/tema1.htm/

Kur ieraudzīt tikumus

Katrs pie sevis var novērot, cik daudz pozitīvu jūtu rodas, saskaroties ar godīgas un taisnīgas rīcības piemēriem. Ja ikdienā šādu pozitīvu piemēru trūkst, tad tie jāatrod rakstos. Par avotu var kalpot gan teikas un pasakas, gan senās hronikas, kur vienmēr aprakstīti varoņi.

Spēcīgu pozitīvu lādiņu dod klusas pārdomas par dzīvē sastaptām labām lietām – kādu skaistu ainavu, ziediem vai to smaržu, vai arī par kādu izcilu mākslas darbu. Jādod sev laiks izbaudīt to labo sajūtu gammu, kas rodas no šī procesa – lai visa būtne izjūt to priekpilno pacēlumu un sajūsmu, ko rada apceres objekts. Atmiņa par šādu laimīgu brīdi saglabājas; un katra atmiņa veido tiecību uz līdzīga stāvokļa atkārtotu pieredzēšanu. Jo biežāk mēs ļaujam sev baudīt pacilājošus un iedvesmojošus mirkļus, jo vienkāršāk ir nonākt un atrasties prāta stāvoklī, kad pasaule šķiet skaista un mīlestībā starojoša.

Cits lielisks veids, kā uzlabot savu raksturu, ir svētu un cienījamu cilvēku dzīves gājuma studijas, jo dzīvesstāsts uzrunā pat spēcīgāk kā atstātā mācība. Blakus galvenajai lapai nodaļā Cilvēki sniegta informācija par dažām personībām, kas pozitīvā veidā spēcīgi ietekmējuši sabiedrību.

Read Full Post »