Aizej tur, nezin kur…

Kādēļ mēs kaut ko nepārtaukti meklējam? Kas mums būtu jāatrod? Cik daudz būtu jāatrod? Vai vispār vajadzētu kaut ko meklēt?

Iespējams, derīgu atbildi kāds saņems no sarunas ar Mohandži (Materiāls pārtulkots daļēji, taču viss teksts atrodams šeit )

Keitija: Mohandži, – parasts cilvēks visu dzīvi kaut ko “meklē”. Kādēļ?

Mohandži: Tādēļ, ka viņš nezina, ko tieši viņš meklē. Viņš skrien pēc dzīves spīdumiem. Viņš vienmēr meklē ārēji. Viņš nezina, ka meklējamais atrodas viņā pašā. Viņš nezina, ka nav nekā, ko meklēt. Mēs meklējam kaut ko tādu, kā mums nav, pareizi? Kā mums trūkst? Meklējot kaut ko, nezinādami, kas jāmeklē, mēs pazaudējam dzīvi. Šī mūžīgā meklēšana turpinās cauri paaudzēm. Nemeklējiet NEKO! Viss, ko tu meklē, ir tevī. Mēs tiecamies uz zināšanām, priekiem, mantu un pat apgaismību, it kā tā būtu prece! Jebkas, ko mēs meklējam, pastāvīgi izvairās. Mēs kļūstam neapmierināti. Mums pazūd orientieri. Meklējam grāmatas, guru, idejas, dažāda veida garīgo praksi, attiecības, naudu, mīlestību, pārtiku, seksu… Un? Te mēs esam. Nekas nedarbojas. Galu galā, beidzot, rodas gudrība. Tad mēs sākam aizmirst un pa vienai zaudēt mūsu uzkrātās ādas. Tātad, vispirms mēs neprātīgi uzkrājam, un tad cenšamies no visa tikt vaļā, gluži tāpat ja mēs piestūķētu kuņģi ar pārtiku – pārēstos, svīstu un cīnītos, lai pazaudētu svaru. Atsacīšanās periodā rodas daudz dažādu baiļu, kas bieži vien dod vaļu haosam. Visbeidzot, kad mēs kļūstam pilnīgi kaili un tukši, notiek pacēlums apziņā. Mēs esam gatavi izšķīst. Ceļš atrodas mūsos.Galamērķis atrodas mūsos. Nav nekā, ko meklēt ārpusē. Šī mūžīgā patiesība ir grūti izprotama un vēl grūtāk piemērojama dzīvē.

K. Un tā, ko mēs [šķietami apmulsuši] meklējam?

M. Nemeklē NEKO. TU ESI TAS. Tā vietā lai meklētu, vēro sevi, vēro visu. Apceri visu. Lietas notiek caur mums. Mēs neko nedarām. Viss ir mūsos. Ja mēs sevi lapbrāt aplūkojam ar izbrīnīta bērna skatienu, jebkura dualitāte izgaist. Gaidas izzudīs. Mēs sāksim just smalku augstākās apziņas spēku kas darbojas visās būtnēs; tas ir kā diegs uz kura uzvērtas krelles, un tu atradīsi ideālu dzīves simetriju tās lielajā audeklā.

Mēs pārvaram jūdzi pēc jūdzes, meklējot mieru, lai gan miers jau reāli ir mūsos. Mēs meklējam ārējos skolotājus, kamēr Guru Princips jau ir mūsos – tas ir iebūvēts mūsu pašu apziņā. Kad tiecība kļūst pārāk ārēja, miers mūs atstāj. Darbība aizvieto klusumu. Mēs aizklejojam prom no mūsu patiesajām mājām un dažkārt pat apmaldāmies. Tad atgriešanās atpakaļ “mājās” prasa veselu dzīvi. Vai Tu mani saproti?

K: Domāju, ka jā… 🙂 Kad mēs īsti sasniedzam šādu sapratni?

M. Kad ir atbilstošs samērs. Ir nepieciešamas pastāvīgas un apzinātas pūles.

K: Kādi ir iepējamie šķēršļi?

M: Inerce. Inerce ir vēzis. Tas nedod iespēju atšķirt. Tādēļ tiek izšķiestas dzīves.

 

 

Prāts projicē lieliskas bildes un sagūsta mūs fantāzijās…

K: Kas ir inerce?

M: Tamas jeb inerce ir daļa no mums pašiem. Tā mūsu daļa, kas maigi ievada miegā, kā arī mūsu dabiskā letarģija, atlikšana un bēgšana, dusmas un aizsargāšanās – tie visi ir tamasa aspekti. Viss, kas rada šķēršļus, ir tamass. Bezjēdzīgums ir tamass. Intelektuāla kulšana, pastāvīga analīze, kas noved pie sekojošas nekā nedarīšanas, ir tamass. Tamass ir mūsu neatņemams ienaidnieks, – tas ir kopā ar mums vienmēr, ir vienmēr mūsos; tas izpaužas vienīgi nomoda laikā. Tas izraisa vilcināšanos un rada neveiksmju sēriju – tā iespaidā pat visa dzīve top pilnībā izniekota. Alkas pēc tamasiskas pārtikas, piemēram, gaļas, alkohola, veca ēdiena, ir norāde uz tamasa klātbūtni. Daži pat lepni deklarē, ka viņi ienīst veģetāru ēdienu. Tamass ir mūsu pastāvīgais sabiedrotais un ir visvairāk atbildīgs par mūsu dzīves šķietamajām neveiksmēm. Uzmanies no Tamasa. Esi informēts par Tamasu.

K: Kas jeb kurš ir Tamasa ienaidnieks?

M: Radžass. Darbība. Labākais līdzeklis pret tamasu ir piespiedu darbība. Darbošanās, kas ir darbošanās pēc. Smagi strādā, taču nodrošini sev pienācīgu miegu. Organizē sevi. Neatliec lietas uz vēlāku. Tici un pieņem, ka rītdienas nebūs un šodiena ir vienīgais tev atvēlētais brīdis, kad vari piepildīt un izdarīt to, kas ir darāms. Dari visu šodien. Netiecies pēc pārmērīga apmierinājuma vai perfektuma. Visam jābūt atbilstoši sakoptam, vēl jo vairāk – jābūt atbilstošai uzmanībai, pastāvībai un centībai. Ja radžass ir bāzēts u izpaužas pašaizliedzībā, tad tev ir iespējams piedzīvot garīgu triumfu.

K: Kāda ir Satvas loma?

M: Satva ir nosvērtības ideālais stāvoklis. Tās pazīme ir absolūta objektivitāte. Beznosacījumu Mīlestība, Pašaizliedzība un Līdzjūtība ir tās spontānās izpausmes. Šajā plānā ir grūti noturēties, jo dienā ir tikai trīs stundas ar satvisku laiku (apmēram no plkst 3 līdz 6 rītā). Tādēļ eksistēt šajā apziņas līmenī nav viegls uzdevums vidusmēra cilvēkam, kurš vada ikdienu pasaulē, ko redzam sev apkārt. Vidusmēra cilvēks pārsvarā ir tamasisks, tad radžasisks un reti kad satvisks. Pat tas, kurš apmeklē tempļus, baznīcas vai mošejas, un kurš vienmēr ir iegrimis lūgšanās un dievkalpošanā, var nebūt satvas valstībā. Tev nepieciešams ass vērīgums, lai saprastu tā smalkumu. Kad Radžass kļūst pašaizliedzīgs, cilvēks saskaras ar satvas pasauli. Viņš vēl arvien jebkurā laikā var krist atpakaļ radžasā vai inercē. Mēs varam redzēt, ka pat svētie iznieko savas dzīves nosacītā greznībā un pompozitātē, krītot par laupījumu tamasam. Tamass ir iegribu apmierināšana un ar to saistītā verdzība.

K: Sapratu. Esmu guvusi kopainu. Mohandži, kādēļ Tu esi tik izvairīgs?
M: Es esmu izvairīgs? Tu ar mani runājies un es atbildu uz visiem jautājumiem tā, kā to protu. Es patiešām esmu intraverts, kurš ļoti izbauda vientulību. Saki man, ko es iegūšu tirgus placī? Vairums lietu, ko piedāvā sabiedrība, ir galvenokārt maņu objekti, un tiem manās acīs ir maza vērtība. Es tās visas esmu redzējis. Dzīves laikā viss ir nobaudīts. Tikai caur pabeigšanu ir iespējams to pārvarēt. Mums ir tas jāizbauda, lai pārvarētu. Izvairīšanās nenozīmē izskaušanu. Ja mums ir sajūta, ka kaut kas pietrūkst, tas paliek iesakņojies kā vēlmju sēkla mūsu prātā, līdz ir pilnībā radis piepildījumu.

K: Es patiesi ticu, kad Tu saki, ka esi izolācijā. Tādēļ mēs tik ilgi nevarējām satikties. Un Tu atliki tikšanos. 🙂

M: Ha, ha. Labi, es nebiju visai pārliecināts, ka šai sarunai bija pietiekami pamatots iemesls. Vienkārši tērēt laiku, pļāpājot par neko vai baumot par citiem nekādā ziņā mani neiepriecina. Ko mēs tādējādi varam sasniegt? Tā vietā mēs varētu nokļūt pie sava iekšējā klusuma un tas būtu daudz jēgpilnāk. Kas man būtu tev jāiedod, kā tev jau nav pašai? 🙂 Mēs esam traki pēc zināšanām. Ko mēs ar tām darīsim? Vai mēs tās jelkad pārvērtīsim gudrībā un pecelsim sevi? Vai tās mums atnesīs iekšējo mieru? Mēs joprojām alkstam vairāk, – vairāk pārtikas, vairāk emocionālu sarežģījumu, un vairāk zināšanu. Mēs turpinām klejot, lai sameklētu “labāko vietu” iekšējā miera gūšanai. Neviena vieta nedos jums iekšējo mieru – tas izpaužas dabiski, kad prāts ir mierīgs. Tas būs skaidri un nepārprotami. Analīze un salīdzināšana ir tikai laika tērēšana. Pieņemiet to, ko spējat uzņemt. Atstumiet to, ko nespējat uzņemt. Tas ir tik vienkārši. Neviens nevar piespiest [vai mēģināt piespiest] kaut ko vai kādu darīt tā. Tā ir vardarbība. Vardarbība jebkādā veidā traucē kolektīvo iekšējo mieru. Tāpat arī nekādi literatūras kalni nepalīdzēs iegūt iekšējo mieru. Lasīšana kļūst par cita veida bēgšanu, kas līdzinās “īstajai videi”. Tā vietā, atstājot bagāžu ar piespiedu paradumiem un uzturoties savā iekšējā klusumā, palīdzēsi sev daudz vairāk. Tu kļūsi neatkarīga. Tev jau ir spēja darīt tā. Ko vēl vairāk es varu Tev dot? Kādēļ nāci mani satikt? Skati Dievu Visspēcīgi starojam nabago un pamesto cilvēku, izsalkušo putnu un dzīvnieku acīs. Liec viņiem pasmaidīt un atstāj apmierinātus. Tas tevi pacels. To es stāstu ar pienācīgu cieņu pret tevi un taviem labajiem nodomiem arī. Tagad tu nevari man pārmest rupjību un augstprātību. 🙂

Visa saruna ir šeit ~

Kam vajadzīgs Skolotājs

Vai man ir vajadzīgs Skolotājs? Vai kāds man kaut ko vispār var iemācīt? Kāda ir Skolotāja loma cilvēka dzīvē? Vai Austrumu “mācības”  sāk atkārtoties?  – šādi un līdzīgi jautājumi pavīd savstarpējā saskarsmē. Ievadā vispirms dažas domas, kas varētu raksturot Skolotāju.

Par apgaismotu dvēseli

“Iepazīšanās ar gaišu prātu radītām domām ir lielisks vingrinājums: prāts top auglīgs un doma ātrāka”.
(Johans Gotfrīds Herders)

Patiesība dažādās reliģijās un tradīcijās tiek uzlūkota dažādi.
Apgaismots Skolotājs, mahatma (Lielā Dvēsele) spēj apgaismot savus mācekļus, atmodināt viņu apziņu un intuīciju tik spēcīgi, ka viņi kļūst gaišredzīgi un izprot universālo patiesību. Ir noteiktas pazīmes, pēc kurām ir iespējams atpazīt apgaismotu dvēseli:
1. Spēja ātri saprast sarežģītas dažādu reliģiju un garīgo tradīciju savstarpējās saiknes.
2. Spēja sintezēt un integrēt šīs saiknes tādējādi, ka tās kļūst vienkāršas un mācekļiem viegli uztveramas.
3. Apgaismotai dvēselei piemīt augsti attīstīta spēja īstenot dzīvē projektus, kas vērsti uz mācekļu evolūcijas paātrinājumu, izmantojot kalpošanu cilvēcei.
Visas šīs īpašības piemita Meistaram Čoa Kok Sui. Apmācību laikā viņš dažkārt jokoja: “Šīs zināšanas nav novērtējamas! Lai tās iegūtu patstāvīgi, jums vajadzēs pāršķirstīt ļoti daudz grāmatu – izstudēt tās, izanalizēt un sistematizēt savākto materiālu; runājot vispārīgi – iztērēt tam 10 līdz 20 gadus. Taču jums šīs zināšanas tika nodotas 15 minūšu laikā”.
Un tā bija taisnība, jo visgrūtāk saprotamās koncepcijas pēkšņi kļuva tik skaidras, ka vēlāk tās varēja izskaidrot pat bērnam.
Skolotāja klātbūtnē pieauga ne tikai skolnieku prāta darbības ātrums, bet arī vibrāciju līmenis. Cilvēki gluži vienkārši kļuva labāki: pozitīvāki, iekšēji laimīgāki un labsirdīgāki. Protams, šis efekts ne vienmēr bija ilgstošs, taču… dažkārt nepieciešams viens vienīgs Gaismas stariņš, lai atmodinātu to grandiozo spēku, kas snauž mūsos – alkas pēc garīgas evolūcijas.
Tieši tāda ir Garīgā Skolotāja funkcija – atmodināt cilvēkā tieksmi uz savu pašrealizāciju, ko var definēt kā “garīgās pilnības sasniegšana un visu cilvēkā ielikto spēju atklāšana”.
Skolotāja funkcija ir ne tikai atmodināt cilvēka dvēseli, bet arī norādīt viņam ceļu un piedāvāt metodes, kas ļauj sasniegt noteiktus rezultātus, un nodrošināt ar nepieciešamo enerģiju, lai metode sāktu darboties.
Skolotājs Čoa Kok Sui vairs neatrodas fiziskajā ķermenī, taču ikviens, kura Dvēsele atsaucās viņa Mācībai, ir kā mazs viņa Gaismas vadītājs [jeb nesējs] uz Zemes.
(autors – Jūlija Pal, prāniskās dziedniecības centrs Deli, Indijā )

Ko par sevi [kā Skolotāju] saka Mohandži?

Ja Mohandži ir šeit, tad tam ir iemesls. Nekas pasaulē nenotiek bez iemesla. Visam ir savs sakars un iemesls. Lai arī mēs cilvēkus un notikumus spējam uztvert trešajā dimensijā, mēs nesapratīsim patiesā iemesla kopīgo simetriju. Kā vienmēr, vērtēšana, kas balstīta daļējā sapratnē, nav korekta.
Mohandži sevi uzskata par ceļa zīmi, – par vienu no ceļa zīmēm, kas izliktas mūsu dzīves ceļā. Viņa eksistences jēga ir rādīt noteiktu virzienu meklētājiem, kuri dosies pa konkrēto ceļa posmu, gadījumā, ja viņi izvēlas sekot ceļa zīmei. Ja ceļš ir pazīstams, ceļa zīme nav nepieciešama. Ja ceļš un mērķis ir skaidri, ceļa zīme nav tik nozīmīga. Ceļa zīme nekad nav saistīta ar ceļinieku; arī ceļinieks nekad nav saistīts ar ceļa zīmi. Abi eksistē neatkarīgi viens no otra. Dažu ceļotāju droša pārvietošanās ir atkarīga no ceļa zīmēm. Tā ir viņu izvēle. Ceļa zīmei neko nevajag no ceļotāja. Tai ir vienalga, vai ceļinieks ignorē ceļa zīmi vai arī seko tās norādei. Tas nav ne jauki ne skumji, ja ceļotājs izvēlas sekot ceļa zīmei.

Un
Mohandži ir kā banjana koks, kurš dod ēnu un svaigu gaisu tiem, kas izvēlas atpūsties viņa ēnā. Koks nav atkarīgs no tā, kurš atpūšas zem viņa. Kokam nav iebildumu pat, ja ceļotāji izvēlas nolauzt zaru vai pavisam nocirst to. Koks no tā necietīs, bet nākamajiem ceļiniekiem būs zudusi iespēja nokļūt ēnā. Koks neko negaida. Tas paliek neitrāls. Koks vienmēr paliek nesavtīgs un neitrāls. tas vienkārši pilda savu pienākumu (dharmu) – dot patvērumu katram nogurušam ceļiniekam, kurš izvēlas atpūsties viņa ēnā. Koks neinteresējas par ceļinieku – cik viņš ir pārticis, no kurienes nāk un uz kurieni dodas. Viņš piedāvā vienādu ēnu gan princim gan nabagam. Kokas nepārbauda viņa pagātni vai nākotni. Viņš tikai dod svaigu gaisu un ēnu. Koks stāv cauri laikiem. Tas krīt, kad ir izpildījis savu pienākumu. Māte Daba spontāni gādā šim kokam aizvietotāju. Tajā nav traģēdijas. Tā ir esības dharma.

Un
Mohandži dēvē sevi par Spoguli. Par īstu spoguli, kas atstaro tavu patieso seju un tavu raksturu. Īsts spogulis nekad nemelo. Tas projicē reālus attēlus. Tas paliek neitrāls un pastāvīgs. Tikai īstā spogulī tu redzēsi sevi tādu, kāds esi, nevis gribētu būt. Īsts spogulis nekad neizkropļos tavu attēlu. Patiess atspulgs bieži satrauc dažus cilvēkus; īpaši tos, kuri dzīvo pašizdomātā pretenziju un vēlmju pasaulē. Viņi paliek nošķirti no reālās pasaules vai nu sava rakstura vai izvēles dēļ. Īsts spogulis var atstarot tikai realitāti. Ja tu smaidi, tad saņemsi sava smaida atspoguļojumu. Tāpat notiks, ja tu raudāsi vai izrādīsi dusmas. Spogulis nevar atspoguļot kaut ko citu. Tie, kas dzīvo pretenciozu dzīvi, neieredz savu patieso attēlu, jo viņu pašu maska vai pretenzijas īstā spogulī attēlosies savā patiesajā veidolā. Īstam spogulim nekas tur nav darāms.

(fragments no http://mohansuniverse.wordpress.com/2011/07/31/who-wants-mohanji/)

~~~~~~~~~~~~~~~

Raksta noslēgumā uzdodam tos pašus banālos jautājumus: Vai man nepieciešams Skolotājs? Kurš tas būs un vai viņš spēs skaidrot aktualitātes? Vai man vajag vēl kādu īpašu Skolotāju, ja ir tāda informācijas pārbagātība visapkārt?

Manuprāt, Skolotājs ir tas, kurš sniedz derīgas atbildes… taču mēs diemžēl turpināt dzīvot pa vecam, atkārtojot tās pašas vecās kļūdas. Mācības atkārtošanās ir tikai šķietama… skolotāji ir spiesti no jauna atkārtot vienu un to pašu, jo jautājumi ir tie paši… Tā vietā, lai ar esošajām zināšanām risinātu problēmu, mēs lūkojam pēc jauna padoma. To atraduši, kādu laiku pavicinām kā skaistu lozungu un pēc tam noliekam pie citām vērtīgām lietām, sevī atstājot apziņu, ka esam kļuvuši par vienu gudru domu bagātāki.

Aristoteļa ētika

Aristotelis ieviesa ētikas terminu, kā arī apzīmētāju “ētisks”, lai noteiktu tās cilvēciskās īpašības, kuras viņš dēvēja par ētiskajiem tikumiem. Tās ir cilvēka rakstura īpašības, kas dažkārt tiek sauktas arī par garīgajām īpašībām.

Mācība par tikumiem

Aristotelis noteica 11 ētiskos tikumus: vīrišķība, mērenība jeb sāts, dāsnums, diženums, augstsirdība, godkārība, nosvērtība, patiesīgums, laipnība, draudzīgums, taisnīgums. Pēdējā ir visnepieciešamākā kopdzīvei.

Saprātīgie jeb prāta tikumi cilvēkā attīstās, pateicoties izglītībai, – tie ir gudrība, atjautība, apdomīgums.

Morālie jeb rakstura tikumi dzimst no ieradumiem: cilvēks darbojas, gūst pieredzi, un uz šī pamata veidojas viņa rakstura iezīmes.

Tikums ir kā mērs – zelta vidusceļš starp divām galējībām: pārpilnības un trūkuma. Tikums ir “spēja rīkoties vislabākajā veidā it visā, kas attiecas uz baudām un ciešanām”, bet netikums ir tā pretmets.

Tikums ir dvēseles iekšējā kārtība, – cilvēks to izveido, apzinīgi un mērķtiecīgi pūloties.

Savas mācības skaidrošanai Aristotelis dod tikumu un netikumu salīdzinošu “tabulu”:

* vīrišķība ir vidū starp neprātīgu drosmi un gļēvulību (attieksmē pret briesmām).

* saprātīgums – vidus starp izlaidību un to, ko varētu saukt par “nejūtību” (attiecībā uz baudām, kas saistītas ar tausti un garšu).

* dāsnums – vidus starp izšķērdību un skopumu (attiec. uz mater. labumiem).

* diženums – vidū starp uzpūtību un pazemību (attiec. uz godu un bezgodīgumu).

* nosvērtība – vidū starp niknumu un lēnību.

* patiesīgums – vidū starp lielību un izlikšanos.

* asprātība – vidus starp ākstīšanos un neaptēstību.

* draudzīgums – vidus starp kašķīgumu un iztapību.

* kaunīgums – vidus starp bezkaunību un biklumu.

Jāatzīmē, ka nosauktās īpašības tika definētas vēl pirms mūsu ēras un ne vienmēr sakrīt ar mūsdienu priekšsstatiem par pienācīgo un nosodāmo.

Tikums un tikumība

Tikumība ir normu, principu un noteikumu sistēma, kas regulē cilvēka izturēšanos, rīcību sabiedrībā un attieksmē pret citiem cilvēkiem. Taisnīgums ir tikumības pamats. Tikai tikumības zināšanas un to pielietošana dzīvē, var ierobežot zvēriskumu un padarīt cilvēku par sabiedrisku būtni. Cik šo tikumu ir un kādi tie ir – uz šo jautājumu atbildes ir dažādas. Parasti tiek atzīmēti tikumi, kas izriet no cilvēka dabiskajām dotībām. Tikumu var attīstīt vai neattīstīt, tāpat kā ikvienu cilvēka spēju. Tas ir atkarīgs no audzināšanas. Morālai audzināšanai ir bijusi vienmēr nozīmīga vieta visās sabiedrībās. Patiesa tikumība nav sasniedzama tikai pamācības ceļā, ir nepieciešama arī paša cilvēka tikumiska darbība. Tikumi ir jāmācās visu mūžu, vingrinoties ētiskā domāšanā, godīgumā, taisnīgumā, patiesīgumā, veidojot uzvedības paradumus, iemācoties savaldīt savas kaislības un iegribas.
/citāts no – http://www.liis.lv/etika/tema1.htm/

Kur ieraudzīt tikumus

Katrs pie sevis var novērot, cik daudz pozitīvu jūtu rodas, saskaroties ar godīgas un taisnīgas rīcības piemēriem. Ja ikdienā šādu pozitīvu piemēru trūkst, tad tie jāatrod rakstos. Par avotu var kalpot gan teikas un pasakas, gan senās hronikas, kur vienmēr aprakstīti varoņi.

Spēcīgu pozitīvu lādiņu dod klusas pārdomas par dzīvē sastaptām labām lietām – kādu skaistu ainavu, ziediem vai to smaržu, vai arī par kādu izcilu mākslas darbu. Jādod sev laiks izbaudīt to labo sajūtu gammu, kas rodas no šī procesa – lai visa būtne izjūt to priekpilno pacēlumu un sajūsmu, ko rada apceres objekts. Atmiņa par šādu laimīgu brīdi saglabājas; un katra atmiņa veido tiecību uz līdzīga stāvokļa atkārtotu pieredzēšanu. Jo biežāk mēs ļaujam sev baudīt pacilājošus un iedvesmojošus mirkļus, jo vienkāršāk ir nonākt un atrasties prāta stāvoklī, kad pasaule šķiet skaista un mīlestībā starojoša.

Cits lielisks veids, kā uzlabot savu raksturu, ir svētu un cienījamu cilvēku dzīves gājuma studijas, jo dzīvesstāsts uzrunā pat spēcīgāk kā atstātā mācība. Blakus galvenajai lapai nodaļā Cilvēki sniegta informācija par dažām personībām, kas pozitīvā veidā spēcīgi ietekmējuši sabiedrību.